Kā kļūt par AAB biedru?

Biedrības viedoklis Satversmes tiesai par Civilprocesa likuma 33.panta 3.daļu

Latvijas Republikas Satversmes tiesai
Jura Alunāna iela 1,
Rīga, LV-1010, Latvija
 
 
Rīgā, 2013.gada 1.augustā                                                                               
 
VIEDOKLIS
par jautājumiem lietā Nr.2013-04-01 „Par Civilprocesa likuma 33. panta trešās daļas 1. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. un 92. pantam”
 
 
Ar Latvijas Republikas Satversmes tiesas (turpmāk – Satversmes tiesa) 2013.gada 1.marta lēmumu, pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 20.pantu, Satversmes tiesa ierosināja lietu „Par Civilprocesa likuma 33. panta trešās daļas 1.punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. un 92.pantam” pēc SIA „Gardie Visdari” (turpmāk - Lieta) pieteikuma (pieteikums Nr.22/2013), atteicās ierosināt lietu daļā par Civilprocesa likuma 44.panta pirmās daļas 1.punkta atbilstību Satversmes 91. un 92.pantam, kā arī nolēma uzaicināt Latvijas Republikas Saeimu līdz 2013.gada 1.maijam iesniegt Satversmes tiesai atbildes rakstu ar lietas faktisko apstākļu izklāstu un juridisko pamatojumu.
 
Ar Satversmes tiesas 2013.gada 27.jūnija lēmumu Satversmes tiesa, pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 22.panta otrās daļas 2.punkta noteikumiem, nolēmusi atzīt Advokātu Atbalsta Biedrību (turpmāk – „Biedrība”) par pieaicināto personu Lietā, uzaicināt Biedrību līdz 2013. gada 23.jūlijam rakstveidā izteikt viedokli par jautājumiem, kuriem pēc Biedrības ieskata varētu būt nozīme Lietā, tostarp norādot konkrētus jautājumus (turpmāk - Lēmums).
 
 
Sniedzam šādu viedokli par Satversmes tiesas uzdotajiem jautājumiem.
 
  1. Lēmuma 2.punktā kā pirmais jautājums norādīts: “kādas personas uzskatāmas par „advokātu” apstrīdētās normas nozīmē?
 
Apstrīdētajā normā ar jēdzienu „advokāts” tiek saprasts neatkarīgs un profesionāls jurists, kas sniedz juridisko palīdzību, sniedzot juridiskas konsultācijas, sagatavojot juridiskus dokumentus un veicot citas juridiskas darbības, vai uzstājas kā puses pilnvarots pārstāvis un kura ir zvērināts advokāts, zvērināta advokāta palīgs, Eiropas Savienības dalībvalstu pilsonis, kurš ieguvis advokāta kvalifikāciju kādā no Eiropas Savienības dalībvalstīm, vai ārvalstu advokāts, kas Latvijā var praktizēt saskaņā ar Latvijas Republikai saistošiem starptautiskajiem līgumiem par juridisko palīdzību, atbilstoši Latvijas Republikas Advokatūras likuma (turpmāk – Advokatūras likums) 3.panta, 4.panta un Civilprocesa likuma 85.panta trešās daļas noteikumiem.
 
Jēdziens “advokāts” Apstrīdētās normas kontekstā nav pēc analoģijas piemērojams personām, kuras nav par advokātiem uzskatāmas atbilstoši Advokatūras likuma 4.pantam. Minētās interpretācijas pamatotību apstiprinājis arī Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāts, mainot judikatūru un norādot: “likumdevējs ir veicis nepārprotamu izšķiršanos par jēdziena „advokāts” neattiecināšanu uz juristiem, kas nav zvērināti advokāti, ko apstiprina arī pirms balsojuma notikušās debates, kurās skaidri iezīmēti minētā priekšlikuma neatbalstīšanas iemesli. Tādējādi Senātam ir jāatkāpjas no iepriekš judikatūrā izteiktām atziņām, kas atspoguļotas 2010.gada 10.novembra spriedumā lietā Nr. SKC-625 un 2011.gada 22.jūnija spriedumā lietā Nr. SKC-219/2011 jautājumā par Civilprocesa likuma 44.panta pirmajā daļā paredzēto izdevumu atlīdzināšanu gadījumā, kad juridisko palīdzību sniedzis kvalificēts jurists.” (Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2011.gada 23.novembra spriedums lietā Nr. SKC–377/2011 - Par Civilprocesa likuma 33.panta trešās daļas 1.punktā un 44.panta pirmās daļas 1.punktā ietvertā jēdziena „advokāts” tulkojumu.)
 
Uzmanība vēršama arī uz to, ka jēdziens ‘’advokāts’’ tiek lietotas Satversmes 92.panta pēdējā teikumā, ar kuru valsts garantē personai tiesības uz advokāta palīdzību.
 
Nav pamata pieņemt, ka Satversmes tekstā likumdevējs nav bijis precīzs savu izteiksmes līdzekļu izvēlē un vārdu ‘’advokāts’’ lietoja kā vārda ‘’jurists’’ sinonīmu pretēji loģikas likumiem, saskaņā ar kuriem jēdzienu apjomi atšķiras, un viens jēdziens var būt plašāks par citu. Konkrētajā gadījumā vārds ‘’jurists’’ ir acīmredzami plašāks par vārdu ‘’advokāts’’, jo aptver kā citu juridisku profesiju pārstāvjus, tā arī personas, kuras nevar darboties nevienā juridiskajā profesijā.
 
Piemēram, Satversmes tiesas tiesneši ir nevis vienkārši kvalificēti juristi, bet augsti kvalificēti juristi, taču, kā zināms, savu amata pienākumu ietvaros nesniedz personām juridisko palīdzību, un Satversmes tiesas tiesneša amatam ir noteiktas citas prasības, nekā uzņemšanai zvērinātu advokātu skaitā.
 
Kā pretēju, negatīvu piemēru, var minēt personas, kuras ir ieguvušas augstāko juridisko izglītību un jurista kvalifikāciju, taču ir izdarījušas tīšu noziedzīgu nodarījumu. Likumdevējs konsekventi liedza šādām personām iespēju realizēt ar tiesu varu saistītās funkcijas, tajā skaitā kļūt par zvērinātiem advokātiem, un nav pamata uzskatīt, ka likumdevējs pielīdzināja šādas personas advokātiem vismaz izdevumu atlīdzināšanas aspektā. Vienlaikus, neloģisks un nepamatots būtu apgalvojums, ka šīs personas nav juristi.
 
Tādējādi, analizējot spēkā esošās tiesību normas, secināms, ka tās neidentificē jēdzienu ‘’advokāts’’ ar jēdzienu ‘’persona ar augstāko juridisko izglītību’’, ‘’kvalificēts jurists’’ jeb ‘’jurists’’. Augstākā juridiskā izglītība un jurista kvalifikācija ir tikai viens, nevis vienīgais kritērijs personas uzņemšanai Latvijas Zvērinātu advokātu kolēģijā.
 
Šie kritēriji ir noteikti Advokatūras likuma 14.pantā un nodrošina to, ka persona ir ieguvusi valsts atzītu otrā līmeņa augstākās izglītības diplomu tiesību zinātnēs un ieguvusi jurista kvalifikāciju, pārvalda valsts valodu augstākajā līmenī un ir ar nevainojamu reputāciju. Papildus tam, lai uzņemtu zvērinātu advokātu skaitā, personai ir jābūt ieguvušai noteiktu praktisku pieredzi juridiskās specialitātes amatā, kā arī sekmīgi nokārtojušai advokāta eksāmenu vai ieguvušai tiesību zinātņu doktora grādu. Papildus minētajam zvērinātu advokātu skaitā nevar tikt uzņemtas personas, kuras, piemēram, sodītas par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, kuras, pamatojoties uz lēmumu disciplinārlietā, atceltas no tiesneša, zvērināta tiesu izpildītāja, zvērināta tiesu izpildītāja palīga, zvērināta notāra vai zvērināta notāra palīga amata, izslēgtas no zvērinātu advokātu vai zvērinātu advokātu palīgu skaita vai atlaistas no prokurora amata, kamēr no disciplinārlietā pieņemtā lēmuma spēkā stāšanās brīža nav pagājuši pieci gadi, kā arī citos Advokatūras likuma 15.pantā noteiktos gadījumos. Advokatūras likuma 16.panta piemērošana nodrošina to, ka no zvērinātu advokātu skaita izslēdz personas, kuru darbība minēto vai citu apsvērumu dēļ nav savienojama ar zvērinātu advokātu profesiju.
 
Arī zvērinātu advokātu palīgu skaitā var tiktu uzņemtas vienīgi personas, kuras inter alia atbilst Advokatūras likuma 14.panta 2., 4. un 5.punkta noteikumiem un sekmīgi nokārtojušas zvērināta advokāta palīga uzņemšanas eksāmenu. Saskaņā ar Advokatūras likuma 86.panta pirmo daļu par zvērinātu advokātu palīgiem nevar uzņemt personas, kuras minētas šā likuma 15.panta 2., 3., 4., 5., 6., 7., 8., 9., 10. un 11.punktā, bet no zvērinātu advokātu palīgu skaita izslēdzamas personas, kuras minētas šā likuma 16.panta 1., 2., 3., 4., 5., 6. un 8.punktā.
 
Papildus norādāms, ka Latvijas Zvērinātu advokātu padome ar 2004.gada 20.janvāra lēmumu Nr. 7 noteica, ka Latvijas Zvērinātu advokātu kolēģija iestājās Eiropas Savienības advokatūru un juristu biedrību padomē (Council of the Bars and Law Societies of the European Union - CCBE), kuras apstiprinātā Eiropas Savienības advokātu Ētikas kodeksa 1.4. punktā un tā komentāros noteikts, ka šis kodekss attiecas tieši uz zvērinātiem advokātiem, nevis uz jebkādiem juristiem, kuri paši atzina savu kvalifikāciju par pietiekošu juridiskās palīdzības sniegšanai.
 
Tādējādi, profesionālā ētika kā svarīgs uzvedības regulators un svarīga daļa no personas pamattiesību garantijām, kas noteiktas Satversmes 92.pantā, attiecas tikai uz advokātiem, kas sastāv Latvijas Zvērinātu advokātu kolēģijā, nevis uz jebkuru personu ar augstāko juridisko izglītību.
 
  1. Lēmuma 2.punktā kā otrais jautājums norādīts: “kāds, pēc AAB ieskata, ir apstrīdētās normas leģitīmais mērķis un vai tas tiek sasniegts apstrīdētas normas piemērošanas praksē?
 
Biedrības ieskatā apstrīdētās normas leģitīmais mērķis ir garantēt Latvijas Republikas Satversmes 92.pantā noteikto personas pamattiesību realizāciju. Proti, Latvijas Republikas Satversmes 92.panta pēdējā teikumā noteikts: „Ikvienam ir tiesības uz advokāta palīdzību.”
 
Lai šīm pamattiesībām nebūtu tikai deklaratīvs raksturs, likumdevējs ir noteicis arī to realizēšanas mehānismus, tajā skaitā expressis verbis norādot Civilprocesa likuma 33.panta trešajā daļā ar lietas vešanas saistītos izdevumus, un cita starpā Civilprocesa likuma 33.panta trešās daļas 1. punktā izdevumus par advokāta palīdzību.
 
Tādēļ secināms, ka likumdevējs ir konsekvents termina ‘’advokāts’’ lietošanā gan Latvijas Republikas Satversmē, gan zemāka juridiska spēka normatīvajos aktos, un nav pamata uzskatīt, ka Satversmes 92.pantā un Civilprocesa likuma 33.panta 3.daļā šī termina nozīme ir atšķirīga vai Satversmes 92.pantā tā saturs ir plašāks, nekā Civilprocesa likuma 33.panta 3.daļā. Līdz ar to, nesaskatām Civilprocesa likuma 33.panta 3.daļas neatbilstību Satversmes 92.pantam.
 
Lai arī Apstrīdētā norma nenosaka advokāta sniegtās juridiskās palīdzības izdevumu atlīdzināšanas pienākumu, tomēr Apstrīdētā normas leģitīmais mērķis ir saistīts tieši ar Civilprocesa likuma 44.panta noteikumiem, ciktāl tie noteic izdevumu advokāta sniegtās juridiskās palīdzības samaksai atlīdzināšanu.
 
Šajā sakarā Biedrība pievienojas Latvijas Zvērinātu advokātu padomes viedoklim, ka  Apstrīdētā norma nodrošina balansu starp pušu tiesiskajām interesēm, no vienas puses, ierobežojot tos ar lietas vešanu saistītos izdevumus juridiskās palīdzības apmaksai un to apmēru, kas pusei radušies ar celto prasību, šādā veidā zaudējušo pusi nepakļaujot nesamērīgu izdevumu atlīdzināšanas pienākumam, no otras puses, likumdevēja noteiktajā daļā un apmērā arī piešķirot tiesības uzvarējušajai pusei prasīt un saņemt izdevumus, kuri tai radušies saistībā ar advokāta sniegtās juridiskās palīdzības apmaksu konkrētajā lietā.
 
Būtiski norādīt, ka atbilstoši Civilprocesa likuma 44.panta piektajai daļai, kura ietverta Civilprocesa likumā ar 2012.gada 29.novembra grozījumiem un stājās spēkā ar 2013.gada 1.janvāri, ievērojot taisnīguma un samērīguma principu, kā arī izvērtējot objektīvos ar lietu saistītos apstākļus, tiesa var noteikt mazāku apmēru atlīdzināmo izdevumu advokāta palīdzības samaksai, piešķirot tiesai vēl lielākas pilnvaras vērtēt, vai zaudējušās puses tiesiskā interese neatlīdzināt netaisnīgus un nesamērīgus uzvarējušās puses advokāta sniegtās juridiskās palīdzības apmaksas izdevumus netiek nepamatoti aizskarta attiecīgajā lietā.
 
Uzskatām, ka Apstrīdētā norma praksē pamatā tiek teleoloģiski pareizi piemērota un savu leģitīmo mērķi sasniedz.
 
Lai arī tas tieši neskar komentējamo jautājumu, ir būtiski uzsvērt, ka tiesības uz izdevumu advokāta sniegtās juridiskās palīdzības apmaksai atlīdzināšanu ir noteiktas nevien Civilprocesa likumā, bet bija noteiktas arī 1932.gada Civīlprocesa nolikuma
992. (867.) pantā, kas noteica: „no zaudējušās puses uzveikušajai par labu piedzenamā summa par pilnvarnieku pieņemšanu vai vispār par lietas vešanu noteicama saskaņā ar zvērinātu advokātu atlīdzības pagaidu taksi (Tiesu iekārt. lik. 1924. Gada izd. IV. pielik.)”, kā arī 993. (868.) pantā, kas noteica: „Prāvniekam, pret kuŗu spriedums taisīts, uz pretējās puses prasījumu, jāatmaksā viņai, izņemot likumā norādītos gadījumus, visi tiesu izdevumi, kādi viņai bijuši šajā lietā, un bez tam jāatlīdzina viņai par lietas vešanu.
 
Vēl jo vairāk, nevien ar izdevumu advokāta sniegtās juridiskās palīdzības apmaksai atlīdzināšana ir bijusi Latvijas tiesībās pazīstams un plaši piemērots tiesību institūts no starpkaru perioda, bet šādas tiesības paredz arī vairums mūsdienu Eiropas valstu civilprocesuālās tiesības. Piemēram, ar advokāta sniegtās juridiskās palīdzības saņemšanu saistīto izdevumu apmaksas atlīdzināšana tiek pieļauta Beļģijā, Bulgārijā, Čehijā, Dānijā, Vācijā, Īrijā, Grieķijā, Francijā, Kiprā, Luksemburgā, Ungārijā, Maltā, Austrijā, Polijā, Rumānijā, Slovēnijā, Slovākijā, Somijā, Zviedrijā, Apvienotajā Karalistē un citās valstīs.
 
3.              Lēmuma 2.punktā kā trešais jautājums norādīts: “kā kvalificējami izdevumi, kas personai radušies, vēršoties pēc juridiskās palīdzības pie jebkura juridisko pakalpojumu sniedzēja (advokāta vai cita jurista), gadījumā, ja šāda nepieciešamība personai radusies sakarā ar citas personas prasībām vai darbībām, kuras tiesa vēlāk atzinusi par nepamatotām vai prettiesiskām? Kādas ir šādas personas iespējas atgūt minētos izdevumus no otras personas?
 
Biedrība uzskata, ka tieši jautājumā aprakstītajās situācijās, kad personai ir radušies izdevumi juridiskās palīdzības sniegšanai sakarā ar citas personas prasībām vai darbībām, kuras tiesa vēlāk atzinusi par nepamatotām vai prettiesiskām, šādi izdevumi ir uzskatāmi par šīs personas mantisku pametumu jeb zaudējumiem, ciktāl ir iespējams pierādīt zaudējumu atlīdzības priekšnoteikumus atbilstoši Civillikuma 1779.pantam.
 
Zaudējumu atlīdzināšanai nepieciešams konstatēt zaudējušās puses rīcības prettiesiskumu, kas ietver arī rīcības novērtējumu vainojamības aspektā, radušos mantisku kaitējumu, ko nav bijis iespējams novērst (Civillikuma 1776.pants) un to, ka šis mantiskais kaitējums ir prettiesiskās rīcības pietiekamas un nepieciešamas sekas, proti, starp prettiesisku rīcību un radīto mantisko kaitējumu konstatējams cēloniskais sakars.
 
Pēc būtības mantas samazinājums, kas vienai personai radīts otras personas prettiesiskas rīcības rezultātā, ir atlīdzināms un tiesību normas pieļauj šādus izdevumus kvalificēt kā zaudējumus (mantisku kaitējumu) Civillikuma izpratnē, ciktāl nav expressis verbis noteikts pretējais. Persona līdz ar to var atgūt visus Apstrīdētajā normā neminētos ar lietas vešanu saistītos izdevumus, ceļot prasību par to piedziņu vispārējā kārtībā. Vēl jo vairāk, ja, piemēram, persona uzskata, ka tai ir radies nemantisks kaitējums (morālais kaitējums) sakarā ar to, ka pret šo personu prasība ir tikusi celta nepamatoti un noraidīta, tad šī persona papildus izdevumiem saistībā ar jurista sniegtu juridisku palīdzību var prasīt arī kompensāciju sakarā ar radīto morālo kaitējumu. Šādu pieeju papildus Civillikumā ietvertajiem materiālo tiesību normu noteikumiem leģitimē arī Latvijas Republikas Satversmes 92.panta trešais teikums.
 
Jautājumā aprakstītajā situācijā, pēc Biedrības domām, pretējās puses darbību prettiesiskuma un vainojamības pierādīšana ir iespējama, jo tiesa ir atzinusi par nepamatotām vai prettiesiskām personas darbības. Saskaņā ar Civilprocesa likuma 96.panta otro daļu fakti, kas nodibināti ar likumīgā spēkā stājušos spriedumu vienā civillietā, nav no jauna jāpierāda, iztiesājot citas civillietas, kurās piedalās tās pašas puses.
 
Būtiski norādīt, ka attiecībā uz izdevumiem saistībā ar zvērināta advokāta palīdzības apmaksu likumdevējs ir īpašā veidā procesuāli noregulējis šo izdevumu atlīdzināšanas kārtību. Apstrīdētā norma attiecībā uz izdevumu advokāta sniegtās juridiskās palīdzības apmaksai atlīdzināšanu noteic, ka tieši un tikai advokāta sniegtās juridiskās palīdzības apmaksas gadījumā izdevumus ir iespējams atgūt procesuāli priviliģētākā ceļā, proti, pašas izskatāmās lietas ietvaros, pierādot advokāta juridiskās palīdzības sniegšanas faktu, izdevumu saistību ar izskatāmo lietu un to, ka šādi izdevumi ir radušies (nav uzskatāmi par priekšā stāvošiem). Tā rezultātā uzvarējušajai pusei atkrīt visu citu zaudējumu atlīdzināšanas priekšnoteikumu, kas būtu jāpierāda, ceļot prasību vispārējā kārtībā, pierādīšanas pienākums. Šāda pieeja saistīta ar likumdevēja tiesībpolitisku izšķiršanos, ar Apstrīdēto normu ietverot ar advokāta sniegtās juridiskās palīdzības apmaksu saistītos izdevumus ar lietas vešanu saistītajos izdevumos, kuri savukārt atlīdzināmi Civilprocesa likuma 44.pantā noteiktajā apmērā un kārtībā.
 
Mūsuprāt, minēto izdevumu advokāta palīdzībai atgūšana priviliģētākā ceļā ir daļa no Satversmes 92.panta pēdējā teikumā paredzēto personas pamattiesību garantijām, kuras likumdevējs pamatoti attiecina tika uz tādu juristu palīdzību, kuru kvalifikācija prezumējama, tas ir uz advokātiem.
 
4.              Lēmuma 2.punktā kā ceturtais jautājums norādīts: AAB nodrošina tās sastāvā esošo advokātu sniegtās juridiskās palīdzības kvalitāti?
 
Biedrība vēlas uzsvērt, ka Biedrību un nodibinājumu likums neparedz biedrībām tādas funkcijas. Saskaņā ar Biedrību un nodibinājumu likuma 2.panta pirmo daļu biedrība ir brīvprātīga personu apvienība, kas nodibināta, lai sasniegtu statūtos noteikto mērķi, kam nav pelņas gūšanas rakstura.
 
Tātad, Biedrība apvieno Latvijas Zvērinātu advokātu kolēģijas locekļus, zvērinātus advokātus, uz brīvprātības principa pamatiem, un šo principu konsekventi ievēro savā darbībā.
 
Paternālismu kā attiecībā uz advokātiem, tā arī attiecībā uz klientiem, hiperregulāciju, nesamērīgu piespiešanu un iejaukšanos personas dzīvē un radošajā darbībā Biedrība uzskata par nesavienojamu ar tādām demokrātiskās sabiedrības pamatvērtībām, kā individuālā brīvība un individuālā atbildība par savas izvēles sekām.
 
Vienlaikus, Biedrības Statūtu 2.nodaļā ir noteikti tās mērķi, un citu starpā informācijas un viedokļu apmaiņa, aktuālu jautājumu apspriešana starp advokātiem.
 
Biedrība arī organizē mācību pasākumus, kas ir pieejami tās biedriem bez maksas, kā arī jebkuram citam Latvijas Zvērinātu advokātu kolēģijas zvērinātam advokātam vai zvērināta advokāta palīgam par mērēnu samaksu. Šādu pasākumu mērķis ir iespēju nodrošināšana kolēģiem celt savu kvalifikāciju un uzlabot juridiskās palīdzības kvalitāti.
 
5.              Lēmuma 2.punktā kā piektais jautājums norādīts: vai un kā AAB panāk tās sastāvā esošo advokātu atbildību par nekvalitatīvi sniegtu juridisko palīdzību?
 
Advokātu disciplinārās atbildība tiek regulēta Advokatūras likumā. To ievērojot, kā arī ņemot vērā Biedrības kā brīvprātīgās organizācijas tiesisko statusu, Biedrība nav radījusi nekādus speciālus mehānismus savu biedru saukšanai pie atbildības par nekvalitatīvi sniegto juridisko palīdzību.
 
Vienlaikus, Biedrības Statūtu 4.4.3.punkta un 4.4.4. punkta noteikumi pēc sava tieša jēguma aptver cita starpā arī gadījumus, kad biedrs ir sniedzis nekvalitatīvu juridisku palīdzību, un šādos gadījumos paredz iespēju izslēgt zvērinātu advokātu no Biedrības.
 
Vienlaikus atzīmējams, ka pamats piemērot šos noteikumus pret zvērinātiem advokātiem, kas sastāv Biedrībā, neradās nevienu reizi visā Biedrības pastāvēšanas laikā, kopš 2009.gada 30.jūlija.
 
6.              Lēmuma 2.punktā kā sestais jautājums norādīts: “kādas ir būtiskākās to pilnvaru un iespēju apjoma atšķirības, kuras sava klienta interešu aizstāvībai var izmantot a) zvērināts advokāts, b) ikviens cits jurists vai c) ikviena cita persona, kura tiek iesaistīta civilprocesā kā personas pārstāvis?
 
Biedrība uzskata, ka advokāta tiesību apjoms ir nepietiekošs, kā arī ne vienmēr tiek ievērotas praksē advokāta darbības garantijas. Taču attiecībā uz juristiem, kas nav zvērināti advokāti, un pārstāvjiem civilprocesā, kas nav juristi, šādu likumā paredzēto garantiju nav vispār.
 
Par pārstāvi civilprocesā var būt jebkura fiziskā persona, ievērojot Civilprocesa likuma 84.pantā noteiktos ierobežojumus. Šeit gan jāuzsver, ka Civilprocesa likuma 84.panta pirmajā daļā norādītie izņēmumi, kad persona par pārstāvi civilprocesā nevar būt, nav saistāmi ar zvērināta advokāta statusu un advokāta ētikas priekšrakstiem un pamatprincipiem, ko palīdz kontrolēt arī zvērinātu advokātu disciplināratbildības mehānisms.
           
Pārstāvja pilnvaru un tiesību (iespēju) apjomu civilprocesā noteic Civilprocesa likuma 86.pants bez pārstāvja veida un formālās kvalifikācijas izšķirības. Gan advokāts, gan persona ar juridisko izglītību, gan jebkura cita rīcībspējīga persona ir tiesīga pārstāvamā vārdā izpildīt visas procesuālās darbības, izņemot tās, kuru izpildīšanai nepieciešams īpašs pilnvarojums saskaņā Civilprocesa likuma 86.panta otro daļu.
Tomēr, saskaņā ar Advokatūras likuma 6.panta 1. un 2.daļu savā profesionālajā darbībā advokāti ir neatkarīgi un pakļauti tikai likumam, valsts un pašvaldību institūcijām, tiesām, prokuroriem un pirmstiesas izmeklēšanas iestādēm jāgarantē advokātu neatkarība. Aizliegts:
1) iejaukties advokātu profesionālajā darbībā, ietekmēt vai iespaidot viņus;
2) pieprasīt no advokātiem ziņas un paskaidrojumus, kā arī nopratināt viņus kā lieciniekus par faktiem, kas viņiem kļuvuši zināmi, sniedzot juridisko palīdzību;
3) kontrolēt pasta, telegrāfa korespondenci un dokumentus, kurus advokāti saņēmuši vai sastādījuši, sniedzot juridisko palīdzību, izdarīt to apskati un izņemšanu, kā arī veikt kratīšanu, lai atrastu un izņemtu šādu korespondenci un dokumentus;
4) kontrolēt, arī izmantojot šā panta 3.punktā minētos procesuālos līdzekļus, advokātu juridiskās palīdzības sniegšanai izmantojamās informācijas sistēmas un sakaru līdzekļus, arī elektroniskos, noņemt informāciju no tiem un iejaukties to darbībā;
5) pieprasīt no klientiem ziņas par advokātu sniegtās palīdzības faktu un tās saturu;
6) pakļaut advokātus jebkādām sankcijām vai draudiem sakarā ar juridiskās palīdzības sniegšanu klientiem saskaņā ar likumu;
7) saukt advokātus pie jebkura veida atbildības par rakstveida vai mutvārdos izteiktiem paziņojumiem, kurus viņi snieguši, godprātīgi pildot savus profesionālos pienākumus.
Šādu tiesību normu nav attiecībā uz citiem juristiem, kas nav zvērināti advokāti, kā arī attiecībā uz jebkuru citu pārstāvi civilprocesā.
Papildus norādāms, ka zvērināts advokāts ir tiesīgs vākt pierādījumus, arī pieprasot visus juridiskās palīdzības sniegšanai nepieciešamos dokumentus no valsts un pašvaldību institūcijām, kā arī citām iestādēm, organizācijām un uzņēmējsabiedrībām (uzņēmumiem), kurām likumā noteiktajā kārtībā un gadījumos ir jāizsniedz šie dokumenti vai to noraksti un jānodrošina advokātam iespēja iepazīties ar tiem, kā arī likumā noteiktajā kārtībā sakarā ar juridiskās palīdzības sniegšanu saņemt lietpratēju atzinumu jautājumos, kuri prasa attiecīgas zināšanas (Advokatūras likuma 48.panta 2.punkts).
 
Minētās zvērināta advokāta tiesības civilprocesā nav saistītas ar pārstāvību, bet juridiskās palīdzības sniegšanu, tomēr praksē zvērināts advokāts var gan pārstāvēt personu atsevišķu procesuālu darbību veikšanā, gan arī sniegt juridisko palīdzību lietā, un Advokatūras likuma 48.panta 2.punktā noteiktās tiesības var būtiski sekmēt puses interešu aizsardzību civilprocesā un sniegtās juridiskās palīdzības efektivitātes nodrošināšanu. Šādas tiesības nav noteiktas attiecībā uz citām personām, kuras var būt par pārstāvjiem civilprocesā atbilstoši Civilprocesa likuma 83.pantam.
 
Turklāt, Civilprocesa likuma 33.panta trešās daļas 1.punktā minēti izdevumi advokāta palīdzības samaksai, neatkarīgi no tā, vai viņš piedalījās civilprocesā kā pārstāvis vai tikai kā juridiskās palīdzības sniedzējs.
 
7.              Lēmuma 2.punktā kā septītais jautājums norādīts: “vai civilprocess uzskatāms par pietiekami vienkāršu procesu, lai tajā pati sevi varētu pārstāvēt persona bez juridiskās izglītības?
 
Kā norādīts tiesību doktrīnā: „Civīlprocess ir likumā noteikta formāla lietu vešanas kārtība, kas jāievēro tiesai un pusēm, pārbaudot civīltiesā pušu civīlās tiesības, gan prasības, gan apsardzības, gan, beidzot, sevišķā konkursa kartībā.” (Bukovskis V. Civilprocesa mācības grāmata. Rīga, Autora izdevums, 1933, 11.lpp.)
 
Tas, vai civilprocess personai bez juridiskās izglītības liktos pietiekami vienkāršs un saprotams, ir subjektīvi vērtējams, tomēr uz to, ka civilprocess var būt pietiekami sarežģīts jebkurai personai (tajā skaitā juristam ar citu speciālizāciju, piemēram, krinminologam vai ekspertam kriminālistam), norāda apstāklis, ka likumdevējs Satversmes 92.pantā iekļāva kā vienu no personas pamattiesībām tiesības uz advokāta palīdzību. Turklāt, šādas tiesības nav piešķirtas tikai personām, kuras ir objektīvi novājinātas ar saviem dabiskiem trūkumiem, nepietiekamo izglītību vai mantisko stāvokli, kā tas ir noteikts, piemēram, attiecībā uz šaurāku gadījumu loku – obligātās aizstāvības gadījumiem kriminālprocesā (Kriminālprocesa likuma 83.pants). Satversmes 92.pantā garantētās tiesības ir arī personām, kuru vispārējais kultūras un izglītības līmenis ir ļoti augsts, taču civilprocess šīm personām nav vienkāršs, jo tām nav speciālu zināšanu, pieredzes un kvalifikācijas.
 
8.              Lēmuma 2.punktā kā astotais jautājums norādīts: “vai Satversmes 92. panta trešajā teikumā nostiprinātās personas pamattiesības uz atlīdzinājumu nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā var piemērot ne vien privātpersonas tiesiskajās attiecībās ar valsti, bet arī divu privātpersonu savstarpējās tiesiskajās attiecībās?
 
Būtiski ir norādīt, ka Satversmes tiesas 2001.gada 5.decembra spriedumā lietā Nr. 2001-07-0103 „Par likuma „Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu" 2.panta un Ministru kabineta 1998.gada 31.augusta noteikumu nr.327 „Pieteikumu iesniegšanas un izskatīšanas, lēmumu pieņemšanas, darba garantiju un sociālo garantiju atjaunošanas un zaudējumu atlīdzības izmaksas kārtība” 3.punkta 1.apakšpunkta atbilstību Satversmes 91. un 92.pantam” norādīts, ka, kā jebkura cilvēktiesību norma, arī Satversmes 92.panta trešajā teikumā ietvertā tiesību norma ir piemērojama tieši un nepastarpināti, un tās konkretizēšanai nav nepieciešams īpašs likums. Minētajā sprieduma norādīts arī, ka iesniedzējs uzskata, ka viņa tiesības ir nepamatoti aizskartas, viņš, atsaucoties tieši uz Satversmes 92.panta trešo teikumu, ir tiesīgs griezties vispārējās jurisdikcijas tiesā ar prasību par atbilstīga atlīdzinājuma piedziņu.
 
Tomēr šīs Satversmes 92.panta trešā teikuma tiešā iedarbība ipso iure neprezumē tās tiešo horizontālo iedarbību jeb tiešo piemērojamību privātpersonu tiesiskajās attiecībās. Lai arī Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Civillietu departaments ir norādījis, ka Satversmes 92.panta trešais teikums būtu tieši horizontāli piemērojams (piemēram, attiecībā uz nemantiskā kaitējuma kompensācijas piedziņu, kam pamats radies pirms 2006.gada 26.janvāra Civillikuma 1635.panta redakcijas spēkā stāšanās ar 2006.gada 1.martu – piemēram, Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta 2009.gada 29.aprīļa spriedums lietā Nr. SKC-12), tomēr šāda pieeja jāvērtē kritiski.
 
Tiesības uz mantiskā vai nemantiskā kaitējuma atlīdzināšanu vai kompensēšanu tiesību aizskāruma gadījumā ir nevien Satversmē expressis verbis ietverta cilvēktiesību garantija, bet arī vispārīgs privāto tiesību princips Civillikuma 5.panta izpratnē, kas izriet no Civillikuma pamatiem un uzskatāms par vispāratzītu tiesiskas valsts tiesību principu. Neapstrīdot Satversmes 92.panta trešā teikuma aksioloģisko nozīmi, tomēr jānorāda, ka gadījumos, kad tiesības uz atlīdzinājumu tieši neparedz privāto tiesību materiālās normas, Satversmes 92.panta trešais teikums piemērojams netieši, primāri piemērojot civilo tiesību principu, kas izriet no civilo tiesību sistēmas kopumā, nosakot tiesības uz mantiskā vai nemantiskā kaitējuma atlīdzināšanu vai kompensēšanu tiesību aizskāruma gadījumā.
 
Biedrības ieskatā tiesību uz mantiskā vai nemantiskā kaitējuma atlīdzināšanu skar apsvērumi, kas ir izteikti, atbildot uz Satversmes tiesas trešo jautājumu.
 
 
Advokātu atbalsta biedrības
Valdes priekšsēdētājs
 
 

Dmitrijs Skačkovs

Autors: Advokātu atbalsta biedrība

Publicēts: 01.08.2013

Avots: Advokātu atbalsta biedrība


« Atgriezties